Svētā Pāvila bazilikas majestātiskums atstāj lielu iespaidu uz dievnama apmeklētājiem, jo īpaši, ja tajā ienāk no rietumu puses. Lai nokļūtu bazilikā, ir jāiziet cauri marmora kolonnu rindai, kas no trim pusēm ieskauj dārzu bazilikas priekšā. Dārza centrā uz augsta postamenta atrodas baltā marmorā veidota svētā Pāvila statuja. Tās autors ir itāļu tēlnieks Džuzepe Običi (1807-1878). Romā viņš ir veidojis arī Bezvainīgās Jaunavas Marijas statuju, kas ir novietota augstas kolonnas galā Spānijas laukumā, kā arī Jāņa Kristītāja statuju Santa Maria sopra Minerva baznīcā pie Panteona.

Mākslas zinātnieki skaidro, ka svētā Pāvila izskats statujā ir formāls, stilizēts, taču ne statisks. Šim mākslas darbam piemīt īpaša, kontrolēta enerģija, tomēr šķiet, ka tā teju, teju atraisīsies un ar milzīgu spēku izvirdīs uz āru. Apustulim labajā rokā ir zobens, kas pacelts pret debesīm. Šķiet, ka arī tas kurā katrā brīdī var strauji mainīt virzienu, it kā Pāvils grasītos to cirst pret zemi. Apustuļa kreisā roka ir cieši satvērusi grāmatu, savukārt, viņa galvu un plecus sedz smags plīvurs, jeb aizsegs. Daudzos citos mākslas darbos apustulis tiek attēlots bez šāda aizsega, kas ebreju tradīcijā parasti tiek uzlikts lūgšanas brīdī.

Iespējams, ka mākslinieks ir vēlējies akcentēt, ka Pāvils, pēc tautības ebrejs, ir bijis lūgšanas vīrs. Statujā viņa galva ir pieliekta, it kā viņš raudzītos lejup. Acīs nav manāma gandrīz nekāda izteiksme. Varētu pat teikt, ka tās ir aklas. Apustulis ir redzējis daudz spēcīgas gaismas un nu tās nespēj redzēt neko. Vai arī – tās raugās sevī, apdomājot „Kunga parādības un atklāsmes” (sal. 2 Kor 12,1). Pāvila seja ir mierīga, tomēr, tajā jūtama viegla skumju izteiksme.

Svētā Pāvila bazilikas abats, benediktiešu tēvs Edmunds Pauers (Edmund Power) aicina uzkavēties pārdomās Tautu apustuļa statujas priekšā, īpašu vērību pievēršot četrām, jau pieminētajām detaļām – galvas aizsegam, zobenam, acīm un sejai.
Skatoties uz aizsegu, viņš aicina atcerēties Pāvila alegorisko runu par Mozus aizsega nozīmi (2 Kor 3,7-18). Pēc tam, kad viņš bija saņēmis likuma tāfeles Sinaja kalnā, viņa seja mirdzēja tik lielā mērā, ka ļaudis nespēja uz to skatīties. Tad Mozus savu seju aizklāja ar aizsegu (sal. Izc 34, 29-35).

Saskaņā ar Pāvila teikto, ja jau likumam piemīt tik liels spožums, jeb godība, tad vēl jo spožāka būs Jaunā žēlastības Derība. Tēlnieks ir attēlojis Pāvilu ar lielu aizsegu, kas klāj viņa galvu un plecus. Viņš ir jaunais Mozus, kurš nes jauno Gara likumu. Pāvils redzēja Jēzu uz Damaskas ceļa. Viņam ir jāapsedzas, jo viņa sejā tagad atspīd Kristus gaisma. Saskaņā ar Pāvila teikto, ar aizsegu ir aizklāta arī izraēliešu sirds. Tas ir tāpēc, ka viņi nespēj saprast, ka Mozus patiesībā norāda uz Kristu. Taču mēs, kam pieder Gars, „ar atklātām sejām skatāmies Kunga godībā” un „no Kunga Gara tiekam pārveidoti tai pašā attēlā no spožuma spožumā” (2 Kor 3,18). Tā Pāvils saka par kristiešiem.

Raugoties uz zobenu Pāvila rokā, ir jāatceras viņa vēstule efeziešiem, kurā apustulis aicina ņemt „gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu” (6,17). Vēstulē ebrejiem viņš ir paskaidrojis, ka šis vārds ir asāks par katru zobenu (sal. 4,12). Pacelts zobens nozīmē, ka sekošana Kristum nav viegla un tā prasa spēju pieņemt smagus, izšķirošus lēmumus.

Acis Pāvila statujas sejā ir attēlotas neredzīgas, jo viņš skatīja Augšāmcēlušo Jēzu, kas ir „viss un visos” (Kol 3,11).Tēlnieks ir vēlējies atgādināt, ka pēc atgriešanās, Pāvils palika neredzīgs trīs dienas (sal. Apd 9,9). Taču, tūlīt pēc redzes atgūšanas, viņam vairs nepastāv cita vērtība, kā vien Jēzus Kristus (sal. Fil 3,8).

Neraugoties uz zobena cēlumu, Pāvila stāju, dižciltīga izskata apģērbu un figūras dinamismu, viņa seja tomēr ir palikusi bēdīga. Kāpēc? „Jo es viņam rādīšu, cik daudz tam būs jācieš mana vārda dēļ” (Apd 9,16). Šie Jēzus vārdi Ananijam nenozīmē, ka Kungs grasās sodīt kristiešu vajātāju. Tieši pretēji, tajos ir izteikts aicinājums iedziļināties Kristus Lieldienu noslēpumā, kas ir nāves un dzīvības noslēpums. Tātad, statujā attēlotais Pāvils, ko skatām viņa godam veltītās bazilikas dārzā Romā, ir triumfējošs Kristū.