|
|
 
|
IEVADS INTEGRĀLS UN SOLIDĀRS HUMĀNISMS
a) Trešā gadu tūkstoša ausmā 1Kristus, „lielā Gana” (Ebr 13,20) vadīta, Baznīca, svētceļojošā tauta, ienāk kristīgās ēras trešajā gadu tūkstotī: Viņš ir Svētās Durvis (sal. Jņ 10.9), pa kurām ienācām 2000.gada1 Lielās Jubilejas laikā. Jēzus Kristus ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība (sal. Jņ 14,6): kontemplējot Kunga Vaigu, mēs apliecinām savu ticību un cerību uz Viņu, vienīgo Pestītāju un vēstures mērķi. 2Šai trešā gadu tūkstoša ausmā Baznīca nepagurdama sludina Evaņģēliju, kas dāvā pestīšanu un patiesu brīvību arī laicīgās lietās, atgādinot svētā Pāvila svinīgo ieteikumu māceklim Timotejam: „Sludini vārdu, uzstājies laikā un nelaikā, pārliecini, pamudini, norāj visā pacietībā un pamācībā! Jo nāks laiks, kad veselīgo mācību necietīs, bet tie pēc pašu iegribām sameklēs sev mācītājus, kas glaimos dzirdei; No patiesības tie ausis novērsīs, bet pievērsīsies pasakām. Bet tu esi modrs, paciet visu, strādā evaņģēlista darbu, pildi savu pienākumu! Esi apdomīgs!” (2Tim 4,2-5). 3Saviem līdzceļiniekiem - mūslaiku vīriešiem un sievietēm, Baznīca piedāvā arī sociālo mācību „Veicot savu Evaņģēlija sludinātājas misiju, Baznīca Kristus vārdā apliecina cilvēkam viņa cieņu un paaicinājumu dzīvot citu cilvēku kopienā; Baznīca cilvēkam māca taisnības un miera prasības, kas atbilst dievišķajai gudrībai”.3Šai mācībai piemīt dziļa vienotība, kas izriet no Ticības vienai integrālai pestīšanai, no Cerības vienai pilnīgai taisnībai, no Mīlestības, kas visus cilvēkus dara par patiesiem brāļiem Kristū: tā ir Dieva mīlestības izpausme uz pasauli, kuru Viņš tik ļoti mīlēja, ka „atdeva tai savu vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ 3,16). Jaunais mīlestības likums apskauj visu cilvēci, tas nepazīst ierobežojumus, jo pestīšanas pasludināšana Kristū stiepjas „līdz pat zemes malām” (Apd. 1,8). 4Atklājot Dieva mīlestību uz sevi, cilvēks saprot savu transcendento cieņu, iemācās nesamierināties ar sevi vien un satikt citus cilvēkus attiecību tīklā, kas ir aizvien cilvēcīgākas. Jaunie, Dieva mīlestības pārveidotie cilvēki spēj mainīt attiecību nosacījumus un kvalitāti, kā arī sociālās struktūras: tie ir cilvēki, kuri spēj nest mieru tur, kur ir konflikti, veidot un uzturēt brālīgas attiecības tur, kur ir naids, meklēt taisnību tur, kur vieni cilvēki izmanto citus. Tikai mīlestība spēj radikālā veidā pārveidot attiecības, kas pastāv starp cilvēkiem. Iekļauts šādā perspektīvā, jebkurš labas gribas cilvēks var saskatīt plašos taisnības un cilvēciskās attīstības apvāršņus patiesībā un labajā. 5Mīlestības priekšā paveras plašs darbs, kura labā Baznīca vēlas sniegt savu ieguldījumu arī ar sociālo mācību, kas aplūko visu cilvēku un vēršas pie visiem cilvēkiem. Daudzi trūcīgie brāļi gaida palīdzību, daudzi apspiestie gaida taisnību, daudzi bezdarbnieki gaida darbu, daudzas tautas gaida cieņu: „Vai ir iespējams, ka mūsu laikos ir vēl kāds, kas mirst badā? Kas ir nolemts analfabētismam? Kam pietrūkst viselementārāko medicīnas pakalpojumu? Kam nav mājas, kur patverties? Nabadzības scenārijs var paplašināties bez gala, ja vecajai nabadzībai pievienojam jauno, kas bieži vien skar arī to vidi un kategorijas, kurās ir pietiekami daudz ekonomisko resursu, taču kuras nav pasargātas no bezjēdzības, no narkomānijas, no vecu ļaužu un slimnieku atstāšanas, no sociālās atstumtības un diskriminācijas …Un kā varam palikt vienaldzīgi ekoloģiskā sabrukuma perspektīvu priekšā, kas padara par nelabvēlīgiem un draudošiem plašus planētas reģionus? Vai arī miera problēmu priekšā, ko bieži apdraud katastrofisku karu šausmas? Vai arī tik daudzu cilvēku, jo īpaši bērnu pamattiesību noniecināšanas priekšā?”4 6 Kristīgā mīlestība liek gan nosodīt, ja tas nepieciešams, gan arī piedalīties ar ieteikumiem un aktīvi iesaistīties kultūras un sociālajā plānošanā, tā pamudina visus, kam rūp cilvēka liktenis, darboties praksē, sniedzot savu ieguldījumu. Cilvēce aizvien vairāk saprot, ka to saista viens liktenis, kas liek pieņemt kopēju atbildību, kuru iedvesmo integrāls un solidārs humānisms: cilvēce redz, ka šo vienoto likteni bieži vien nosaka un pat uzspiež tehnika un ekonomika, tāpēc tā saskata nepieciešamību pēc lielākas morālās apziņas, kas orientētu kopējo gājumu. Pārsteigti par daudzajiem tehnoloģiskajiem jauninājumiem, mūslaiku cilvēki izjūt spēcīgu vēlēšanos, lai progresa mērķis būtu patiess cilvēces labums mūsdienās un nākotnē.
7Kristietis zina, ka Baznīcas sociālajā mācībā var atrast principus pārdomām, spriešanas kritērijus un vadlīnijas savai darbībai, lai veicinātu integrālu un solidāru humānismu. Tāpēc šīs mācības izplatīšana ir patiesa pastorāla prioritāte, lai cilvēki, tās apgaismoti, spētu interpretēt mūsdienu realitātes un meklēt atbilstošus veidus savai darbībai: „Sociālās mācības mācīšana un izplatīšana ir Baznīcas evaņģelizējošās misijas sastāvdaļa”.5 Šai perspektīvā par svarīgu tika uzskatīts publicēt dokumentu, kas ilustrētu Baznīcas sociālās mācības pamatlīnijas un saikni, kas pastāv starp šo mācību un jauno evaņģelizāciju.6 Pontifikālā padome „Taisnība un miers”, kas to izstrādāja un nes pilnīgu atbildību, šī darba procesā konsultējās gan ar saviem locekļiem un konsultantiem, gan arī ar vairākām Romas kūrijas kongregācijām, ar dažādu zemju Bīskapu konferencēm, ar atsevišķiem bīskapiem un ekspertiem aplūkotajos jautājumos. 8Neraugoties uz saīsināto formu, šī dokumenta mērķis ir aptverošā un sistemātiskā veidā iepazīstināt ar sociālo mācību, kas ir rūpīgu maģisteriālu pārdomu un pastāvīga Baznīcas darba auglis, vienmēr uzticoties Kristus pestīšanas Žēlastībai un uzņemoties mīlestības pilnu aizgādniecību pār cilvēces likteņiem. Uz šīs mācības teoloģiskajiem, filozofiskajiem, morālajiem, kultūras un pastorālajiem aspektiem šeit tiek izdarītas organiskas atsauces saistībā ar sociālajiem jautājumiem. Šādā veidā tiek liecināts par auglīgo tikšanos starp Evaņģēliju un problēmām, ko cilvēks sastop savā vēsturiskajā ceļā. Studējot Kopsavilkumu, ir jāatceras, ka Maģistērija tekstu citāti ir ņemti no dažādas autoritātes dokumentiem. Līdzās koncila dokumentiem un enciklikām, rodamas arī pāvestu uzrunas un Svētā Krēsla organismu izstrādāti dokumenti. Lasītājiem jāatgādina, ka runa ir par dažādiem mācības līmeņiem. Dokuments aprobežojas ar sociālās mācības pamatlīniju izklāstu, bet atbildību pielietot tās praksē atbilstoši dažādām vietējām situācijām, atstāj Bīskapu konferenču ziņā.7 9Dokuments piedāvā aptverošu skatījumu uz katoļu sociālās mācības doktrinālā „korpusa” pamatlīnijām. Šis skatījums ļauj atbilstošā veidā risināt mūsdienu sociālos jautājumus, uz kuriem ir jāraugās visaptveroši, jo šie jautājumi aizvien vairāk ir saistīti savā starpā, tie ietekmē cits citu un aizvien vairāk attiecas uz visu cilvēku ģimeni kopumā. Sociālās mācības principu izskatīšanas mērķis ir piedāvāt organisku metodi, meklējot problēmu atrisinājumu, tā lai izšķirtspēja, novērtēšana un izvēle atbilstu īstenībai, un lai solidaritāte un cerība rastu efektīvu pielietojumu mūsdienu sarežģītajās situācijās. Šie principi atsaucas cits uz citu un apgaismo cits citu, jo tajos izpaužas kristīgā antropoloģija,8 mīlestības Atklāsmes auglis, ko Dievs dāvā cilvēkam. Tomēr ir jāievēro, ka laikam ritot un mainoties sociālajam kontekstam, būs nepieciešams nemitīgi atjaunot pārdomas par dažādiem, šeit aplūkotajiem jautājumiem, lai interpretētu jaunās laiku zīmes. 10Dokuments tiek stādīts priekšā kā mūsdienas raksturojošo sarežģīto notikumu morālās un pastorālās izšķirtspējas instruments; kā ceļvedis, kas individuālā un kolektīvā līmenī iedvesmotu izvēli, kas palīdzētu ar ticību un cerību raudzīties nākotnē; kā palīgs ticīgajiem, mācot sociālo morāli. Tāpat, dokuments var palīdzēt uzņemties jaunu pienākumu, bagātinot daudzveidīgās ekleziālās harizmas un personīgo aicinājumu ar sociālā evaņģelizāciju, lai „visi Baznīcas locekļi piedalītos savā laicīgajā dimensijā”.9 Visbeidzot, teksts pamudina uz dialogu ar visiem, kam patiesi rūp cilvēka labklājība. 11Pirmie šī dokumenta adresāti ir bīskapi, kas atradīs atbilstošas formas, izplatot sociālo mācību un veicinot tās pareizu interpretāciju. Viņiem pieder „munus docendi” mācot, ka „Dieva Radītāja plānā šīszemes realitāšu un cilvēku veidoto institūciju mērķis ir cilvēku pestīšana, tāpēc tās var sniegt ne mazums ieguldījuma Kristus Miesas viedošanā”.10Priesteri, reliģiskie un reliģiskās, kā arī visi, kas nodarbojas ar sociālo un reliģisko audzināšanu, šai dokumentā radīs atbalsta punktu, mācot un kalpojot citiem. Ticīgie laji, kas tiecas pēc Debesu valstības, „pēc Dieva gribas izturoties pret laicīgajām lietām”,11 šeit radīs gaismu savam specifiskajam uzdevumam. Kristīgās kopienas šo dokumentu varēs izmantot, objektīvi analizējot situācijas, darot tās skaidras Evaņģēlija nemainīgo vārdu gaismā, smeļoties vielu pārdomām, pieņemot spriešanas kritērijus un darbības orientierus.12 12Šis dokuments tiek piedāvāts arī citu Baznīcu un ekleziālo kopienu brāļiem, citu reliģiju piederīgajiem, kā arī visiem vīriešiem un sievietēm, kas labas gribas vadīti, uzņemas kalpot kopējam labumam: Lai viņi pieņem to, kā cilvēku universālās pieredzes augli, ko apvij neskaitāmas Dieva gara klātbūtnes zīmes. Tas ir jauno un veco mantu krājums (sal. Mt 13,52), kurā Baznīca vēlas dalīties, lai pateiktos Dievam, no kura izriet „katrs labs devums un katra pilnīga dāvana” (Jk 1,17). Cerību raisa fakts, ka šodien reliģijas un kultūras izrāda atvērtību uz dialogu un uzskata par neatliekamu apvienot savus spēkus, lai veicinātu taisnību, brālību, mieru un cilvēciskās personas izaugsmi. c) Kalpojot pilnīgai patiesībai par cilvēku 13Šis dokuments ir kalpošanas akts Baznīcai un mūsdienu vīriešiem un sievietēm, kuriem tā dāvā savas sociālās mācības mantojumu, saskaņā ar to dialoga stilu, ar kuru pats Dievs savā vienpiedzimušajā Dēlā kļuva cilvēks, „sarunājas ar cilvēkiem kā ar saviem draugiem” (sal. Izc 33,11; Jņ 15,14-15) un dzīvo viņu vidū (sal. Bar 3,38)”.14 Iedvesmojies no pastorālās konstitūcijas „Gaudium et spes”, arī šis dokuments visa pamatā liek cilvēku - „integrālo cilvēku ar miesu un dvēseli, ar sirdi un apziņu, intelektu un gribu”.15 Šai perspektīvā Baznīcu „nevada nekādas šīszemes ambīcijas, bet tā tiecas pēc vienas vienīgas lietas: Svētā Gara vadībā turpināt Kristus darbu, jo Kristus nāca pasaulē, lai liecinātu par patiesību, lai atpestītu, nevis tiesātu, lai kalpotu, nevis ļautos, lai citi kalpotu Viņam”.16 14Ar šo dokumentu Baznīca gatavojas sniegt patiesības ieguldījumu jautājumā par cilvēka vietu dabā un sabiedrībā, ko jau agrāk ir centušās darīt civilizācijas un kultūras, kurās izpaužas cilvēces gudrība. Cilvēku prātus šis jautājums ir nodarbinājis jau tūkstošiem gadu senā pagātnē un savu izpausmi radis reliģijā, filozofijā, mākslā, piedāvājot universa un cilvēku sadzīves interpretācijas un cenšoties piešķirt jēgu eksistencei un noslēpumam, kas to apvij. Kas esmu es? Kāpēc, neraugoties uz progresu, pastāv sāpes, ļaunums, nāve? Kam vajadzīgi daudzie ieguvumi, ja to cena bieži vien ir nepaciešama? Kas ar mums notiks pēc šīszemes dzīves? Šie ir pamatjautājumi, kas raksturo cilvēka dzīvi.17 Šai sakarā der atcerēties pamudinājumu „pazīsti sevi”, kas iegravēts pirms ieejas Delfu templī. Tas liecina par pamatpatiesību, saskaņā ar kuru cilvēks, kas ir aicināts atšķirties no visām pārējām radītajām būtnēm, tiek kvalificēts kā cilvēks tieši tāpēc, ka pēc savas būtības ir orientēts uz sevis pazīšanu. 15Orientēšanās, kas iespiežas sociālajā sadzīvē un vēsturē, lielā mērā ir atkarīga no atbildēm uz jautājumiem par cilvēka vietu dabā un sabiedrībā. Uz šiem jautājumiem dokuments var palīdzēt rast atbildi. Cilvēka eksistences dziļākā nozīme atklājas brīvos patiesības meklējumos, kas var piešķirt virzienu un pilnību dzīvei. Veicot šos meklējumus, nemitīgi darbojas cilvēka prāts un griba. Tie visaugstākajā līmenī apliecina cilvēka dabu, jo mudina viņu rast atbildi, kurā atspoguļojas viņa apņēmības mērs. Runa galvenokārt ir par ticības jautājumiem: „kad „lietu kāpēc” tiek pētīts, visā pilnībā meklējot galējo un visizsmeļošāko atbildi, tad cilvēka prāts skar savu virsotni un atveras ticībai. Ticība patiešām ir viscēlākā cilvēka personas izpausme, jo tā ir viņa racionālās dabas kulminācija. Tā izriet no cilvēka visdziļākajiem centieniem pēc patiesības un atrodas brīvo un personīgo dievišķā meklējumu pamatā”.18 16 Radikālie jautājumi, kas jau no paša sākuma pavada cilvēku ceļu, mūsu dienās iegūst vēl lielāku piesātinātību daudzo izaicinājumu, jauno scenāriju un izšķirošās izvēles dēļ, ko ir aicinātas izdarīt pašreizējās paaudzes. Pirmais no vislielākajiem izaicinājumiem, kuru priekšā šodien atrodas cilvēce, ir pati patiesība būt par cilvēku. Robežas un attiecības starp dabu, tehniku un morāli, ir jautājumi, kas izšķirošā veidā skar personīgo un kolektīvo atbildību saskaņā ar izturēšanos pret to, kas ir cilvēks, ko viņš spēj un to, kādam viņam ir jābūt. Otrs izaicinājums ir plurālisma un atšķirību izpratne un izturēšanās pret tām visos līmeņos: domu, morālās izvēles, kultūras, reliģiskās piederības, filozofijas par cilvēka un sociālo attīstību līmeņos. Trešais izaicinājums ir globalizācija, kam ir plašāka un dziļāka nozīme par ekonomisko globalizāciju vien, jo pasaulē ir sācies jauns laikmets, kas skar visas cilvēces likteni. 17 Jēzus Kristus mācekļi jūtas iesaistīti šo jautājumu risināšanā, viņi nes tos savā sirdī un kopā ar visiem cilvēkiem vēlas meklēt patiesību, kā arī individuālās un sociālās eksistences jēgu. Šais meklējumos viņi sniedz savu devumu, dāsni liecinot par dāvanu, ko cilvēce ir saņēmusi: vēstures gaitā Dievs tai atklāja savu Vārdu, Viņš pats ienāca vēsturē, lai runātu ar to un atklātu savu pestīšanas, taisnības un brālības plānu. Savā Dēlā, Jēzu Kristū, kas kļuva cilvēks, Dievs mūs ir izglābis no grēka un norādījis ceļu, pa kuru iet un mērķi, pēc kura tiekties. d) Zem solidaritātes, cieņas un mīlestības zīmes 18Baznīca iet kopā ar visu cilvēci pa vēstures ceļiem. Tā dzīvo pasaulē un, lai arī nav no pasaules (sal. Jņ 17, 14-16), ir aicināta tai kalpot, sekojot savam intīmajam aicinājumam. Līdzīga attieksme, kas ir rodama arī šai dokumentā, balstās pārliecībā, ka pasaulei ir svarīgi atzīt Baznīcu kā vēstures realitāti un raugu, tāpat Baznīcai ir svarīgi neaizmirst to, ko tā ir saņēmusi no vēstures un cilvēku dzimuma evolūcijas.19 Vatikāna II koncils ir vēlējies dot daiļrunīgu solidaritātes, cieņas un mīlestības apliecinājumu cilvēku ģimenei, nodibinot ar to dialogu par daudzām problēmām, „nesot Evaņģēlija gaismu un nododot cilvēku dzimumam pestīšanas spēku, ko Baznīca, Svētā Gara vadīta, saņem no sava Dibinātāja. Runa ir par cilvēka personas pestīšanu un cilvēciskas sabiedrības celtniecību”.20 19Baznīca, kā Dieva mīlestības uz cilvēkiem zīme vēsturē un visa cilvēku dzimuma paaicinājuma zīme būt vienīgā Tēva bērniem,21 arī ar šo savu dokumentu par sociālo mācību vēlas piedāvāt visiem cilvēkiem humānismu, kas atbilst Dieva mīlestības plānam vēsturē, humānismu, kas ir integrāls un solidārs, kas spēj iedvesmot jaunu sociālo kārtību, ekonomisko un politisko, kas balstās uz katras personas cieņas un brīvības, un kas ir jāīsteno mierā, taisnībā un solidaritātē. Šādu humānismu var panākt, ja atsevišķi vīrieši un sievietes, kā arī to kopienas pratīs audzināt morālos un sociālos tikumus sevī un izplatīt tos sabiedrībā, „tā lai ar nepieciešamo dievišķās žēlastības palīdzību patiešām būtu jauni cilvēki un jaunas cilvēces veidotāji”.22 PIRMĀ DAĻA “Teoloģiskā dimensija ir nepieciešama, lai spētu izskaidrot un risināt cilvēku sadzīves aktuālās problēmas” (Centesimus annus, 55) PIRMĀ NODAĻA DIEVA MĪLESTĪBAS PLĀNS UZ CILVĒCI I. DIEVA ATBRĪVOJOŠĀ DARBĪBA IZRAEĻA VĒSTURĒa) Dieva beznosacījumu tuvība 20 Jebkura autentiska ticības pieredze visu kultūru tradīcijās ved uz Noslēpuma intuīciju, kas nereti ļauj tvert kādu vaibstu Dieva vaigā. No vienas puses, tas parādās kā visa sākums, kā klātbūtne, kas sociāli organizētiem cilvēkiem garantē dzīves pamatapstākļus, nodrošinot tos ar nepieciešamajiem līdzekļiem, no otras puses – kā visa tā mērs, kam ir jābūt, kā klātbūtne, kas caurstrāvo cilvēka darbību – gan individuālā, gan sociālā līmenī – par to pašu labumu lietošanu attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tātad, katrā ticības pieredzē kā svarīgas atklājas gan dāvanas un beznosacījuma dimensija, ko cilvēka persona gūst no kopējas eksistences pieredzes ar pārējiem cilvēkiem šai pasaulē, gan šīs dimensijas ietekme uz cilvēka sirdsapziņu, kas liek saprast, ka pret saņemto dāvanu ir jāattiecas atbildīgā un koeksistenciālā veidā. Par to visu liecina fakts, ka tiek atzīts universālais Zelta likums, kurā cilvēcisko attiecību plānā izskan pamudinājums, ko cilvēks saņem no Noslēpuma: “Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet arī jūs viņiem (Mt 7,12).23 21 Universālās ticības pieredzes fonā, iezīmējas Atklāsme, kurā Dievs progresīvā veidā atklājas Izraeļa tautai. Tā negaidīti un pārsteidzoši atbilst cilvēka meklējumiem pēc dievišķā, pateicoties vēsturiskajiem, punktuālajiem un paliekošajiem žestiem, kuros manifestē Dieva mīlestība uz cilvēku. Saskaņā ar Izceļošanas grāmatu, Kungs atklājas Mozum šais vārdos: “Vērodams esmu vērojis manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par saviem apspiedējiem Esmu dzirdējis un zinu viņu ciešanas. Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek” (Izc 3,7-8). Dieva beznosacījumu tuvība, par kuru liek domāt Viņa paša Vārds, ko Viņš atklāj Mozum, sacīdams “Es esmu Tas, kas esmu” (Izc 3,14), parādās atbrīvošanā no verdzības un apsolījumā, kas kļūst vēsturiska darbība, kurā iesākas Kunga tautas kolektīvās identifikācijas process caur Dieva dāvāto brīvības un zemes iegūšanu. 22 Vēsturiski iedarbīgā dievišķās darbības beznosacījumība tiek nemitīgi pavadīta, īstenojot Dieva piedāvāto un Izraeļa tautas pieņemto Derību. Sinaja kalnā, Dieva iniciatīva konkretizējas Derībā ar savu tautu, kurai tiek dāvāts Kunga atklāto baušļu Dekalogs. (Izc 19-24). “Desmit baušļi” (Izc 34,28, sal. At 4,13; 10,4) “izsaka noteikumus, ar kādiem saistīta piederība Dievam, kuru nodibinājusi Derība. Morāliskā dzīve ir atbilde Kunga mīlestības pilnajam priekšlikumam. Tā ir Dieva atzīšana, paklausīga sekošana Viņam un pateicības kults. Tā ir sadarbība ar Dievu Viņa nodoma īstenošanā vēstures gaitā.” 24 Desmit baušļi, kas veido īpašo dzīves gājumu un norāda uz drošajiem, no grēka verdzības brīvajiem eksistences apstākļiem, ietver sevī dabiskā likuma privileģētu izteiksmi. Tie “atklāj cilvēka patieso cilvēciskumu. Tie izgaismo galvenos pienākumus, tātad arī pamattiesības, kas piemīt cilvēka dabai.” 25 Arī no Jēzus atbildes bagātajam jauneklim varam secināt (Mt 19,18), ka desmit baušļi “sastāda visas sociālās dzīves pamatnoteikumus”.26 23 No Dekaloga izriet pienākums, kas attiecas ne tikai uz uzticību vienīgajam patiesajam Dievam, bet arī uz sociālajām attiecībām Derības tautu vidū. Šīs attiecības īpašā veidā nosaka viss tas, ko saucam par nabagu likumu: “Kad tavā starpā būs kāds nabags vīrs, viens no taviem tautas brāļiem, kādos tavos vārtos tavā zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad neapcietini savu sirdi un neizslēdz savu roku sava nabaga brāļa priekšā, bet atvērdams atveri viņam savu roku un aizdodams aizdodi viņam tik, cik viņam vajaga trūcībā.” (At 15, 7-8). Tas viss attiecas arī uz svešinieku: “Bet ja jūsu zemē pie jums piemājo svešinieks, tad jums nebūs viņu apspiest. Lai jums būtu svešinieks, kas jūsu vidū piemīt, kā viens no jums pašiem iedzimtajiem, tev viņu būs mīlēt kā sevi pašu, jo jūs esat bijuši svešinieki Ēģiptes zemē. Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!” (Lev 19,33-34). Tātad, atbrīvošanas un apsolītās zemes dāvana, Sinaja kalna Derība un Dekalogs ir cieši saistīti ar praksi, kam pēc taisnības un solidaritātes principiem jānosaka Izraeļa sabiedrības attīstība. 24Starp daudzajiem likumiem, kas piešķir konkrētību beznosacījumu dāvanai un dalībai tajā saskaņā ar Dieva taisnību, nozīmīgi orientieri Izraeļa tautas sociālajā un saimnieciskajā dzīvē ir Sabata gada (ko atzīmē ik pēc septiņiem gadiem) un Jubilejas gada (ik pēc 50 gadiem) likums.27 Tas ir likums, kas paredz ne tikai atpūtu laukiem, bet arī atbrīvošanu no parādiem un vispārēju cilvēku atbrīvošanu – jebkurš var atgriezties savā ģimenē un pārvaldīt savu īpašumu. Šāda likuma mērķis ir atgādināt, ka Izraeļa tautas atbrīvošana no verdzības un uzticība Derībai nozīmē, ka tās ir ne tikai sociālās, politiskās un ekonomiskās dzīves pamats, bet arī regulējošais princips jautājumos, kas attiecas uz ekonomisko nabadzību un sociālo netaisnību. Runa ir par principu, kas nemitīgi un no ekšienes palīdz pārveidot Derības tautas dzīvi tā, lai tā atbilstu Dieva plānam. Lai izskaustu diskrimināciju un nevienlīdzību, ko izraisa sociālekonomiskā attīstība, atmiņas par trimdu un par Derību ik pēc septiņiem gadiem tiek iedzīvinātas sociālajā un tiesiskajā dzīvē. Tādējādi pirmajā plānā izvirzās jautājumi, kas saistās ar īpašumu, parādiem, aizdevumiem un labumiem to visdziļākajā nozīmē. 25Sabata un Jubilejas gadu priekšraksti veido sociālās mācības kodolu.28 Tie rāda, ka taisnības un solidaritātes principi ir guvuši iedvesmu no Dieva īstenotā atbrīvošanas notikuma un tiem nav vienīgi koriģējoša vērtība, kas tiecas novērst praksi, kurā dominē egoistiskas intereses un mērķi. Sabata un Jubilejas gadu priekšrakstiem ir jākļūst galvenokārt par normatīvu atbalsta punktu, kuram ir aicināta pakļauties katra Izraeļa paaudze, ja tā vēlas būt uzticīga savam Dievam. Šie priekšraksti kļūst par pravietisko sludinājumu izejas punktu, kura mērķis ir padarīt tos par katra cilvēka iekšēju lietu. Dieva Gars, kas ir ieliets cilvēka sirdī – sludina pravieši – jums liks pieaugt tais pašās taisnības un žēlsirdības jūtās, kas mājo Kunga sirdī (sal. Jer 31,33 un Ez 36,26-27). Tādējādi Kunga griba, kas izteikta Sinaja kalnā dāvātajā Dekalogā, varēs radoši iesakņoties cilvēka sirdī. No tāda interiorizācijas procesa izriet pamatīgāks sociālās rīcības dziļums un reālisms, kas dara iespējamu taisnīgas un solidāras attieksmes progresīvu universalizāciju, ko Derības tauta ir aicināta pieņemt attiecībās pret visiem cilvēkiem, katru tautu un nāciju. b) Radīšanas un Dieva beznosacījumu darbības princips 26Nonākot pie Dieva veiktās visu lietu radīšanas principa formulēšanas, pravietiskās un saprātīgās pārdomas saistās ar Dieva plāna uz visu cilvēci pirmo manifestāciju. Izraeļa Kredo apgalvojums, ka Dievs ir Radītājs, nenozīmē tikai teorētiskas pārliecības izteikšanu, bet arī Kunga beznosacījumu dāvinājuma un Viņa žēlsirdības pirmatnējā horizonta apziņu, jeb tversmi. Kungs, patiešām, par brīvu piešķir esamību un dzīvību visam, kas eksistē. Vīrietis un sieviete, kas radīti pēc Viņa attēla un līdzības (sal. Rad 1,26-27), ir aicināti būt par redzamu zīmi un darbīgiem dievišķās beznosacījumu dāvināšanas instrumentiem dārzā, kurā Dievs viņus nolicis kā radīto labumu kopējus un sargātājus. 27Dieva Radītāja beznosacījumu rīcībā savu izteiksmi rod radīšanas jēga, - arī tad, ja to ir aptumšojusi un izkropļojusi grēka pieredze. Pirmatnējā grēka apraksts vēstī par nemitīgo kārdinājumu un tai pašā laikā – par nekārtības situāciju, kurā atrodas cilvēce pēc savu pirmvecāku krišanas. Nepaklausīt Dievam nozīmē paslēpties no Viņa mīlestības skatiena un pēc sava prāta vadīt savu eksistenci un darbību pasaulē. Kopības saišu saraušana ar Dievu izraisa cilvēciskās personas iekšējās vienības saraušanu, kā arī kopības saišu saraušanu starp vīrieti un sievieti, harmonisku attiecību saraušanu ar citiem cilvēkiem un citām radībām.29 Šai sākotnējā pārrāvumā ir meklējama visa ļaunuma dziļākā sakne. Šis ļaunums ielaužas sociālajās attiecībās starp cilvēciskām personām un visās situācijās, kas ekonomiskajā un politiskajā dzīvē ir vērstas pret cilvēka cieņu, taisnību un solidaritāti. II. JĒZUS KRISTUS TĒVA MĪLESTĪBAS PIEPILDĪJUMS a) Jēzū Kristū piepildās Dieva vēstures ar cilvēkiem izšķirošais notikums 28Labvēlība un žēlsirdība, kas iedvesmo Dieva darbību un piedāvā interpretācijas atslēgas, kļūst tik tuvas cilvēkam, ka pieņem Jēzus, iemiesojušā Vārda vaibstus. Lūkas aprakstā Jēzus iepazīstina ar savu mesiānisko kalpošanu, izmantojot pravieša Isaja vārdus, kas atgādina par jubilejas pravietisko nozīmi: “Tā Kunga gars ir pār Mani. Tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja Mani sludināt Evaņģēliju nabagiem un dziedināt tos, kam satriekta sirds. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos palaist brīvībā, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu un atmaksas dienu” (Lk 4,18-19, sal. Is 61,1-2). Jēzus, tātad, nostājas uz piepildījuma ceļa ne tikai tāpēc, ka piepildās tas, kas ir bijis apsolīts un ko ir gaidījusi Izraeļa tauta, bet arī visdziļākajā nozīmē, proti, ka Viņā piepildās Dieva vēstures ar cilvēkiem izšķirošais notikums. Viņš pasludina: “Kas Mani redz, redz arī Tēvu” (Jņ 14,9). Citiem vārdiem runājot, Jēzus taustāmā un izšķirošā veidā rāda, kas ir Dievs un kā Viņš attiecas pret cilvēkiem. 29Mīlestība, kas iedvesmo Jēzus kalpošanu cilvēkiem, izriet no Dēla mīlestības pieredzes ciešā vienībā ar Tēvu. Jaunā Derība rosina iedziļināties pašā dievišķās dzīves sirdī, proti, Tēva – Abbà - mīlestības pieredzē, ko Jēzus nes pats sevī un ko viņš nodod cilvēkiem. Jēzus sludina par Dieva atbrīvojošo žēlsirdību visiem, ko satiek ceļā, sākot no nabadzīgajiem, atstumtajiem, grēciniekiem, un aicina viņus sev sekot, jo Viņš pirmais un pavisam vienreizējā veidā paklausa Dieva mīlestības plānam, kļūstot par Viņa sūtni pasaulē. Tieši Jēzus apziņa, ka Viņš ir Dēls, izsaka šo oriģinālo pieredzi. Dēls no Tēva ir saņēmis visu un par velti: “Viss, kas Tēvam pieder, ir Mans” (Jņ 16,15). Viņam, savukārt, pieder misija darīt par šīs dāvanas un šīs bērnu attiecības ar Tēvu līdzdalībniekiem visus cilvēkus: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nezina, ko viņa kungs dara, bet Es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no Sava Tēva, Es jums pasludināju” (Jņ 15,15). Atzīt Tēva mīlestību, Jēzum nozīmē savā darbībā iedvesmoties no tās pašas Dieva bezatlīdzības un žēlsirdības – jaunās dzīves atklājējām, un tādējādi jau savā eksistencē kļūt par paraugu un modeli mācekļiem. Viņi ir aicināti dzīvot tāpat kā Viņš un pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās Lieldienām, dzīvot Viņā un no Viņa, pateicoties Svētā Gara, Mierinātāja, dāvanas pārpilnībai, kas sirdīs iedzīvina paša Kristus dzīvesveidu.
b) Trīsvienīgās mīlestības atklāsme 30Ar aizvien atjaunotu pārsteigumu tiem, ko apmirdzējusi neizsakāmā Dieva mīlestība (sal. Rm 8,26), Jaunās Derības liecība Jēzus Kristus Lieldienu dāvātās trīsvienīgās mīlestības pilnīgas atklāsmes gaismā palīdz tvert Dēla Iemiesošanās un Viņa misijas starp cilvēkiem galējo noslēpumu. Svētais Pāvils raksta: “Ja Dievs ir par mums, kas pret mums? Viņš pats Savu Dēlu nav saudzējis, bet par mums visiem To atdevis, kā tad Viņš līdz ar To nebūtu mums visu dāvinājis?” (Rm 8,31-32). Līdzīgi izsakās arī svētais Jānis: “Tanī pastāv mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem” (1 Jņ 4,10). 31Dieva vaigs, kas progresīvā veidā ir atklāts pestīšanas vēsturē, pilnībā atspīd Krustā sistā un augšāmcēlušā Kristus vaigā. Dievs ir trīsvienīgs: Tēvs, Dēls un Svētais Gars - patiesi atšķirīgi un patiesi viens, jo tā ir nebeidzamā mīlestības kopība. Dieva bezatlīdzības mīlestība uz cilvēci visvairāk par visu atklājas kā Tēva mīlestības avots, no kura izriet viss; kā bezatlīdzības saziņa caur Dēlu, kurš no jauna atdod sevi Tēvam un dāvā cilvēkiem; kā nebeidzama dievišķās mīlestības auglība, ko Svētais Gars ielej cilvēku sirdīs (sal. Rm,5,5). Ar vārdiem un darbiem, un pilnīgā un galējā veidā ar Savu nāvi un Savu augšāmcelšanos,30 Jēzus Kristus atklāj cilvēcei, ka Dievs ir Tēvs un ka visi esam žēlastībā aicināti kļūt par Viņa bērniem Garā (cfr.Rm 8,15; Gal 4,6), un tāpēc mēs esam brāļi un māsas savā starpā. Tieši tāpēc Baznīca nesalaužami tic, ka “visas cilvēku vēstures atslēga, centrs un mērķis ir rodami tās Kungā un Mācītājā”.31 32 Kontemplējottās dievišķās dāvanasbezatlīdzību un pārpilnību, ko Tēvs mums ir dāvājis caur Dēlu, un par ko Jēzus ir mācījis un liecinājis, dāvādams savu dzīvību par mums, apustulis Jānis tver dziļāko jēgu un visloģiskākās sekas: “Mīļie, ja Dievs mūs tā mīlējis, tad arī mums vajag vienam otru mīlēt! Dievu neviens nekad nav redzējis. Ja mēs mīlam viens otru, tad Dievs paliek mūsos un Viņa mīlestība mūsos pilnīga” (1 Jņ 4,11-12). Savstarpēju mīlestību citam uz citu Jēzus prasa bauslībā, ko Viņš pats nosauc par jauno un par Savu: “kā es jūs esmu mīlējis, tā arī jūs mīliet cits citu” (Jņ 13,34). Savstarpējas mīlestības bauslība norāda uz ceļu, ko iet, lai Kristū dzīvotu trīsvienīgo dzīvi Baznīcā, Kristus Miesā un kopā ar Viņu pārveidotu vēsturi līdz tās piepildījumam debesu Jeruzalemē. 33Savstarpējas mīlestības bauslībai, kas veido Dieva tautas dzīves likumu,32 ir jāiedvesmo, jāattīra un jācaurstrāvo visas cilvēciskās attiecības sociālajā un politiskajā dzīvē: “Cilvēcība nozīmē aicinājumu uz kopību starp personām”,33 jo trīsvienīgā Dieva attēls un līdzība ir “visa cilvēciskā etosa sakne… kuras augstākā virsotne ir mīlestības likums”.34 Mūsdienu kultūras, sociālais, ekonomiskais un politiskais savstarpējās atkarības fenomens, kas stiprina un par īpaši redzamām dara saites, kuras vieno cilvēku ģimeni, vēlreiz Atklāsmes gaismā izgaismo “jauno cilvēku dzimuma vienības modeli, no kura smelties solidaritātes iedvesmu. Šis cēlākais vienības modelis, Dieva – viena trijās Personās, intīmās dzīves atspulgs, ir tas, ko mēs, kristieši, apzīmējam ar vārdu “komūnija”, jeb „kopība”.35 III. CILVĒCISKĀ PERSONA DIEVA MĪLESTĪBAS PLĀNĀ a) Trīsvienīgā mīlestība, cilvēciskās personas sākums un mērķis 34 Dieva kā trīsvienīgās Mīlestības noslēpuma atklāsme Kristū ir arī cilvēciskās personas aicinājuma uz mīlestību atklāsme. Šāda atklāsme izgaismo vīrieša un sievietes personīgo cieņu un brīvību, un visā pilnībā caurauž cilvēcisko socialitāti: “Lai būtu par personu pēc Dieva attēla un līdzības, ir nepieciešams dzīvot relācijā, jeb attiecībās ar citu “es””,36 jo Dievs pats, viens un trīsvienīgs, ir Tēva, Dēla un Svētā Gara kopība. Mīlestības kopībā, kurā trīs dievišķās personas savstarpēji mīl cita citu un ir Viens Dievs, cilvēciskā persona ir aicināta atklāt savas vēsturiskās eksistences sākumu un mērķi. Koncila tēvi pastorālajā konstitūcijā “Gaudium et spes” māca, ka Kungs Jēzus Tēvam adresētajā lūgšanā, lai “visi būtu viens kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī” (Jņ 17,21-22), iezīmējot cilvēciskajam prātam iespējamus mērķus, norāda uz zināmu līdzību starp dievišķo personu vienību un Dieva bērnu vienību patiesībā un mīlestībā. Šī līdzība rāda, ka cilvēks, kas ir vienīgā radība uz zemes, ko Dievs vēlējās sev, nevar izpausties pilnībā, ja nedāvā sevi citiem (sal. Lk 17,33)”. 37 35 Kristīgā atklāsme projicē jaunu gaismu uz personas un cilvēciskā dzimuma identitāti, aicinājumu un galējo mērķi. Ikviena persona ir Dieva radīta, mīlēta un atpestīta Jēzū Kristū, un veicot savas daudzveidīgās aktivitātes pasaulē, tā īsteno sevi, veidojot daudzpusējas mīlestības, taisnības un solidaritātes attiecības ar citām personām. Cilvēka darbība, ja viņš cenšas veicināt personas cieņu un integrālo aicinājumu, viņa eksistences apstākļu kvalitāte, tautu un nāciju tikšanās un solidaritāte, atbilst Dieva plānam, kas nekad nevairās paust Savu mīlestību un būt apredzīgs pār Saviem bērniem.
36Svēto Rakstu pirmās grāmatas lappuses, kurās aprakstīta vīrieša un sievietes radīšana pēc Dieva attēla un līdzības (sal. Rad 1,26-27), ietver sevī pamatmācību par cilvēciskās personas identitāti un aicinājumu. Tajās teikts, ka vīrieša un sievietes radīšana ir brīvs Dieva akts, kuram nav nosacījumu; ka vīrietis un sieviete, būdami brīvi un inteliģenti, veido radīto Dieva tu un ka tikai attiecībās ar Viņu var atklāt un īstenot viņu personīgās un sociālās dzīves autentisko un pilnīgo nozīmi; ka viņi, tieši savā komplementaritātē, jeb spējā papildināt citam citu un savstarpējās attiecībās, ir trīsvienīgās Mīlestības attēls radītajā universā; ka viņiem, kas ir radītā kronis, Radītājs uztic uzdevumu saskaņā ar Viņa plānu pakļaut radīto dabu (sal. Rad 1,28). 37Radīšanas grāmata piedāvā dažus kristīgās antropoloģijas balstus: cilvēciskās personas neatņemamā cieņa, kas sakņojas radīšanas plānā; cilvēcisko būtni veidojošā socialitāte, kam prototips ir sākotnējās attiecības starp vīrieti un sievieti, kuru “vienība veido personu kopības pirmo formu”;38 cilvēka darbības pasaulē nozīme, kas ir saistīta ar Dieva dotā dabiskā likuma apdzīvot un sargāt radīto pasauli, atklāšanu un ievērošanu. Šī cilvēciskās personas, sabiedrības un vēstures vīzija sakņojas Dievā un ir Viņa īstenotā pestīšanas plāna apgaismota. b) Kristīgā visu cilvēku un visa cilvēka pestīšana 38Pestīšana, kas pēc Dieva Tēva iniciatīvas ir dāvāta Jēzū Kristū un aktualizēta un izplatīta caur Svētā Gara darbību, ir pestīšana visiem cilvēkiem un visam cilvēkam: tā ir universālā un integrālā pestīšana. Tā attiecas uz cilvēcisko personu katrā tās dimensijā: personīgajā un sociālajā, garīgajā un miesas, vēsturiskajā un transcendentajā. Tā jau sāk īstenoties vēsturē, tāpēc, ka viss, kas ir radīts, ir labs un Dieva gribēts, un tāpēc, ka Dieva Dēls ir kļuvis par vienu no mums.39 Taču Viņa piepildījums ir nākotnē, ko Dievs mums rezervē, kad kopā ar visu radīto (sal. Rm 8) būsim aicināti piedalīties Kristus augšāmcelšanā un mūžīgajā dzīves komūnijā ar Tēvu, priecājoties Svētajā Garā. Šī perspektīva precīzi norāda uz vēstures jēgas un cilvēka pašsaglabāšanās centienu neizbēgamības vīziju kļūdainību un maldīgumu. 39 Pestīšana, ko Dievs dāvā Saviem bērniem, prasa viņu brīvu atbildi un piekrišanu. Tajā sastāv ticība, caur kuru “cilvēks brīvi visu atstāj Dievam”,40 atbildēdams Dieva sākotnējai un pārpilnajai Mīlestībai (sal. 1 Jņ 4,10) ar konkrētu mīlestību uz brāļiem un ar neatlaidīgu cerību, “jo uzticams ir Tas, kas apsolījis” (Ebr 10,23). Patiešām, dievišķais pestīšanas plāns nenovieto cilvēcisko radību pasīvā vai niecīgā stāvoklī attiecībā pret savu Radītāju, jo attiecības ar Dievu, ko Jēzus Kristus mums rāda un kurās Viņš bez nosacījumiem mūs ievada caur Svēto Garu, ir bērnu attiecības: tādas pašas, kādas Jēzus bauda Tēva priekšā (sal. Jņ 15-17; Gal 4,6-7). 40Jēzū Kristū dāvātās pestīšanas universālums un veselums, nesaraujamu dara saikni starp attiecībām, uz kurām persona ir aicināta ar Dievu, no vienas puses, un atbildību tuvākā priekšā konkrētās vēsturiskās situācijās, no otras puses. Lai arī universālajā taisnības un jēgas meklējumu procesā cilvēks ne bez mulsuma un ne bez kļūdīšanās to nojauš, Likuma tāfeles un praviešu sludinātais liecina, ka tas kļūst par vadošo struktūru Dieva Derībā ar Izraeli. Šāda saikne skaidri un pilnīgā sintēzē tiek izteikta Jēzus Kristus mācībā un galēji apstiprināta visaugstākajā liecībā – Viņa dzīvības dāvanā, paklausot Tēva gribai un mīlot brāļus. Rakstu mācītājam, kurš Viņam jautā: “Kurš ir no visiem augstākais bauslis?” (Mk 12,28), Jēzus atbild: “Augstākais bauslis no visiem ir: Klausies Izrael! Tas Kungs tavs Dievs ir vienīgais Dievs. Un tev būs to Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds, un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais bauslis! Bet otrs ir šim līdzīgs: tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Cita baušļa, lielāka par šiem, vairs nav.” (Mk 12,29-31). Cilvēka personas sirdī nedalāmi savijas attiecības ar Dievu, ko atzīstam par Radītāju un Tēvu, par dzīvības un pestīšanas avotu un piepildījumu, un konkrētas mīlestības atvērtība uz cilvēku, pret kuru ir jāattiecas kā pret otru “es”, arī tad, ja tas ir ienaidnieks (sal. Mt 5,43-44). Visbeidzot, cilvēka iekšējā dimensijā sakņojas apņēmībā veikt taisnīgus un solidārus darbus, celt sabiedrisko, ekonomisko un politisko dzīvi, kas atbilst Dieva plānam. c) Kristus māceklis - jaunā radība 41Personīgā un sabiedriskā dzīve, tāpat kā cilvēka darbība pasaulē vienmēr ir grēka skarta, bet Jēzus Kristus, “ciešot par mums ne tikai atstāja piemēru, lai sekotu Viņa pēdās, bet atvēra arī ceļu, pa kuru iet, lai dzīve un nāve tiktu svētdarītas un iegūtu jaunu nozīmi”.41 Ticībā un ar sakramentu starpniecību Kristus māceklis pievienojas Jēzus Lieldienu noslēpumam un viņa vecais cilvēks līdz ar saviem ļaunajiem nodomiem kopā ar Kristu tiek piekalts krustā. Kā jauna radība viņš iegūst spējas žēlastībā “dzīvot atjaunotajā dzīvē” (Rom 6,4). Šāds ceļš “tiek pavērts ne tikai kristiešiem, bet arī visiem labas gribas cilvēkiem, kuru sirdīs neredzami darbojas žēlastība. Tā kā Kristus ir miris par visiem un cilvēka galējais aicinājums ir tikai viens, proti, dievišķais, ir jāuzskata, ka Svētais Gars visiem dāvā iespēju Dievam zināmā veidā kļūt vienotiem šai Lieldienu noslēpumā”.42 42Iekšējā cilvēciskās personas pārveidošana progresīvā atbilstībā Kristum ir būtisks priekšnosacījums patiesai attiecību atjaunotnei ar citām personām: “Tādēļ ir jāvēršas pie cilvēka garīgajām un morāliskajām spējām un no personas jāprasa nepārtraukta iekšēja atgriešanās, lai panāktu sociālās pārmaiņas, kas patiesi kalpotu personības uzplaukumam. Tas, ka cilvēkam vispirms vajadzīga sirds atgriešanās, nekādā ziņā cilvēku neatbrīvo, bet gluži pretēji, uzliek viņam par pienākumu rūpēties, lai atveseļotu sabiedrisko iekārtu un mainītu tādus dzīves apstākļus, kas mudina uz grēku; tas jādara, lai sabiedriskā dzīve noritētu atbilstoši taisnīguma normām un lai veicinātu labumu, nevis liktu tam šķēršļus”.43 43Nav iespējams mīlēt tuvāko kā sevi pašu un sekmīgi veikt šo pienākumu, ja nav stingras un nemitīgas apņēmības kalpot visu cilvēku un ikviena cilvēka labumam, tā lai katrs patiešām būtu atbildīgs par visiem.44 Saskaņā ar koncila mācību, “ar cieņu un mīlestību ir jāizturas arī pret tiem, kas sociālajā, politiskajā un pat ticības jomās domā un rīkojas atšķirīgi no mums; jo vairāk mums būs godīguma un tuvākmīlestības un jo vairāk spēsim saprast viņu domāšanas veidu, jo vieglāk varēsim veidot ar viņiem dialogu”.45 Lai to panāktu, ir nepieciešama žēlastība, ko Dievs dāvā cilvēkam, lai palīdzētu viņam pārvarēt neveiksmes, lai pasargātu viņu no meliem un vardarbības, lai atbalstītu viņu un mudinātu atjaunot patiesas un sirsnīgas attiecības ar sev līdzīgajiem.46 44Arī attiecības starp radīto universu un dažādām aktivitātēm, ko cilvēks veic ar mērķi izkopt un pārveidot sevi un ko ik dienas apdraud augstprātība un sevis mīlestība, ir nepieciešams šķīstīt un pilnveidot caur Kristus krustu un augšāmcelšanos: “Būdams Kristus atpestīts un caur Svēto Garu pārveidots par jaunu radību, cilvēks var mīlēt un viņam jāmīl Dieva radītās lietas. No Dieva viņš tās saņem un raugās uz tām un godā tās, it kā šīs lietas būtu izgājušas no Dieva rokām. Pateicoties par tām savam Labdarim un gara nabadzībā un brīvībā lietojot un priecājoties par radīto, viņš tiek iekļauts pasaules pārvaldīšanā kā tāds, kuram nekas nepieder un tai pašā laikā pieder viss: “Jo viss ir jūsu! Bet jūs piederat Kristum un Kristus - Dievam” (1Kor 3,22-23)”.47 d) Pestīšanas transcendence un šīszemes realitāšu autonomija 45Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, kas tapis cilvēks. Viņā un pateicoties Viņam pasaule un cilvēks rod savu īsto un pilnīgo patiesību. Dieva un cilvēka bezgalīgās tuvības noslēpums, kas īstenojies Jēzus Kristus iemiesošanās notikumā un Viņa krusta nāvē, rāda, ka jo vairāk cilvēks tiek skatīts Dieva plāna gaismā un komūnijā ar Viņu, jo lielāks potenciāls viņam tiek piešķirts un jo vairāk viņš tiek atbrīvots savā identitātē un viņam piederošajā brīvībā. Dzīvojot Kristus bērnu dzīvi, ko iespējamu darīja Iemiesošanās un Lieldienu Gara dāvana, cilvēkiem ir pavērta iespēja apliecināt savu identitāti visās tās izpausmēs. Šī perspektīva cilvēku vada uz zemes realitāšu un to autonomijas korektu vīziju, kas ir izcelta Vatikāna II Koncila mācībā: “Ja ar zemes realitāšu autonomiju saprotam radītās lietas un tādas sabiedrības, kam ir savi likumi un vērtības, kuri cilvēkam ir pakāpeniski jāiepazīst, jāizmanto un jāsaskaņo, tad ir absolūti nepieciešams to darīt: tas atbilst Radītāja gribai. Patiešām, ievērojot radību stāvokli, visām lietām ir dota sava konsistence, patiesība, labums, savi likumi un kārtība, kas cilvēkam ir jāievēro, atzīstot atsevišķu zinātņu un mākslu metodes.48 46Starp Dievu un cilvēku nepastāv konfliktualitāte, bet gan mīlestības attiecības, kurās pasaule un cilvēka darbības augļi pasaulē ir savstarpējas dāvanas objekts starp Tēvu un bērniem, un starp bērniem viņu pašu starpā Jēzū Kristū: Viņā un pateicoties Viņam, pasaule un cilvēks rod savu patieso un sākotnējo nozīmi. Universālajā Dieva vīzijā, kurā Viņš apskauj visu, kas ir un pastāv, Dievs pats mums ir atklājies Kristū kā Tēvs un dzīvības devējs, un cilvēks mums ir atklāts kā tāds, kurš Kristū visu pieņem no Dieva kā dāvanu - to dara pazemībā un brīvībā, un viņam pieder viss kā savs tad, kad viņš apzinās un dzīvo tā, it kā visas lietas būtu no Dieva - Dieva iecerētas un Dievā mērķētas. Šai sakarā Vatikāna Otrais koncils māca: “Ja ar teicienu laicīgo lietu autonomija saprot to, ka radītās lietas nav atkarīgas no Dieva un ka cilvēks var tās lietot bez Radītāja ziņas, ikviens, kas atzīst Dievu, pamana, cik maldīgi ir šādi uzskati. Bez Radītāja, radība nav nekas”.49 47Cilvēciskā persona ir transcendenta pati sevī un savā aicinājumā. Tā spēj pārvarēt radītā universa, sabiedrības un vēstures apvārsni. Tās galējais mērķis ir Dievs,50 kas ir atklājies cilvēkiem, lai aicinātu un pieņemtu viņus kopībā ar Sevi:51 “Cilvēks nevar dāvāt sevi pašu vienīgi cilvēciskam lietu projektam, abstraktam ideālam vai maldinošām utopijām. Viņš, būdams persona, var dāvāt sevi citai personai vai citām personām, un visbeidzot Dievam, kas ir viņa esamības autors un vienīgais, kas viņa dāvanu var pieņemt pilnībā”.52 Tāpēc, “neprātīgs ir cilvēks, kas atsakās pārvarēt sevi un baudīt sevis dāvāšanas un patiesas cilvēciskas kopienas veidošanas pieredzi, kas ir orientēta uz galējo cilvēka likteni – dzīvi Dievā. Neprātīga ir arī sabiedrība, kas savās sociālās organizācijas formās, ražošanā un patēriņā, apgrūtina šīs dāvanas īstenošanu un solidaritātes nodibināšanu starp cilvēkiem.”53 48Cilvēciskā persona nevar un to nedrīkst padarīt par līdzekli ne sociālās, ne ekonomiskās, ne politiskās struktūras, jo katram cilvēkam pieder brīvība orientēties uz savu galējo mērķi. No otras puses, katra kultūras, sociālā, ekonomiskā un politiskā īstenošanās, kurā vēsturiski izpaužas personas socialitāte un tās universu pārveidojošā darbība, ir vienmēr jānovērtē arī savā relatīvās un provizoriskās īstenības aspektā, “jo šīs pasaules veids iznīkst!” (1Kor 7,31). Runa ir par eshatoloģisko relativitāti tai ziņā, ka cilvēks un pasaule tiecas pretim mērķim, kas ir viņu likteņa piepildījums Dievā; un par teoloģisko relativitāti, kas būdama Dieva dāvana, caur kuru piepildīsies cilvēces un radītā galējais liktenis, bezgalīgi pārvar cilvēka iespējas un ilgas. Jebkurš totalitārs sabiedrības un valsts skatījums un jebkura pasaulīga progresa ideoloģija ir pretrunā ar cilvēciskās personas integrālo patiesību un Dieva plānu vēsturē. IV. DIEVA MĪLESTĪBAS PLĀNS UN BAZNĪCAS MISIJAa) Baznīca, cilvēciskās personas transcendences zīme un sargātāja 49Baznīca, būdama to cilvēku kopiena, ko ir aicinājis Augšāmcēlušais Jēzus Kristus un kas ir pievienojušies Viņa ganāmpulkam, ir “cilvēciskās personas transcendences zīme un sargātāja”.54 Kristū tā ir “kā sakraments, jeb intīmas vienības ar Dievu un visa cilvēku dzimuma vienības zīme un instruments”.55 Baznīcas misija ir sludināt par Jēzū Kristū īstenoto pestīšanu, ko Viņš ir nosaucis par “Dieva valstību” (Mk 1,15), kas ir komūnija ar Dievu un starp cilvēkiem. Pestīšanas mērķis – Dieva valstība attiecas uz visiem cilvēkiem un pilnībā tas īstenosies Dievā, tātad, ārpus vēstures. Baznīca ir saņēmusi “misiju sludināt un nodibināt Kristus un Dieva valstību visās tautās un šī valstība sākas jau virs šīs zemes.”56 50Baznīca konkrētā veidā nododas kalpošanai Dieva valstībai; visvairāk par visu to dara, sludinot pestīšanas Evaņģēliju un veidojot jaunas kristīgās kopienas. Bez tam, tā “kalpo valstībai, izplatot pasaulē “evaņģēliskās vērtības”, kas ir šīs valstības izpausme un kas palīdz cilvēkiem pieņemt Dieva plānu. Tātad, ir tiesa, ka valstības īstenību var rast arī ārpus Baznīcas robežām visā cilvēcē, ja tā dzīvo pēc Evaņģēlija vērtībām un atveras Gara darbībai, kurš dveš kur gribēdams (sal. Jņ 3,8); taču uzreiz jāpiebilst, ka šāda laicīga valstības dimensija ir nepilnīga, ja tā nav saskaņota ar Kristus valstību, kas ir klātesoša Baznīcā un tiecas uz eshatoloģisko pilnību”.57 No tā izriet, ka Baznīca nav politiska kopiena un tā nav saistīta ne ar vienu politisko sistēmu.58 Politiskā kopiena un Baznīca, katra savā jomā, ir neatkarīgas un autonomas viena no otras un abas, lai arī ar dažādu nosaukumu, “kalpo to pašu cilvēku personīgajam un sociālajam aicinājumam”.59 Tātad, var apgalvot, ka atšķirība starp reliģiju un politiku, kā arī reliģiskās brīvības princips ir kristietības īpašais sasniegums, kam ir nozīmīga loma vēsturē un kultūrā. 51Baznīcas identitātei un misijai pasaulē, saskaņā ar Kristū īstenoto Dieva plānu, atbilst “pestījošais un eshatoloģiskais mērķis, ko pilnībā nav iespējams sasniegt, izņemot vienīgi nākamo pasauli”.60 Tieši tāpēc Baznīca piedāvā vienreizēju un neaizvietojamu ieguldījumu, uzņemoties rūpes, kas tai liek padarīt cilvēcīgāku cilvēku ģimeni un tās vēsturi, un liekot sevi par balstu pretim jebkuram totalitāram kārdinājumam, tā vietā norādot uz cilvēku un viņa integrālo un galējo aicinājumu.61 Ar Evaņģēlija sludināšanu, sakramentu žēlastību un brālīgas kopības pieredzi, Baznīca “dziedē un vairo cilvēciskās personas cieņu, stiprina cilvēcisko sabiedrību un piešķir jēgu un dziļāko nozīmi cilvēku ikdienas darbam”.62 Tātad, konkrētu vēsturisko dinamiku plānā, Dieva valstības atnākšanu nevar tvert tikai kādas noteiktas un galējas sociālās, ekonomiskās un politiskās organizācijas perspektīvā. Visvairāk par to liecina cilvēciskās socialitātes attīstība, kas cilvēkiem ir integrālās īstenošanās, taisnības un solidaritātes raugs, atveroties Transcendentajam kā vissvarīgākajam atbalsta punktam, kas kalpo personas galējam piepildījumam. b) Baznīca, Dieva valstība un sociālo attiecību atjaunotne 52Dievs, Kristū, neatbrīvo tikai individuālu personu, bet arī sociālās attiecības starp cilvēkiem. Kā māca apustulis Pāvils, dzīve Kristū liek pilnīgā un jaunā veidā izpausties cilvēciskās personas identitātei un socialitātei ar konkrētām sekām vēsturiskajā plānā: “Jūs visi esat Dieva bērni ticībā uz Jēzu Kristu, jo visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Nav ne jūda, ne grieķa, nav verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens Jēzū Kristū” (Gal 3,26-28). Šai perspektīvā ekleziālās kopienas, ko sasaukusi Jēzus Kristus vēsts un ko pēc augšāmcelšanās ap Viņu apvienojis Svētais Gars (sal. Mt 18,20; 28,19-20; Lk 24,46-49), izvēršas par kopības, liecināšanas un misijas vietām un ir kā atpestīšanas un sociālo attiecību pārveidošanas raugs. Jēzus Evaņģēlija sludināšana liek mācekļiem jau iepriekš gūt apziņu par nākotni, atjaunojot attiecības viņu pašu starpā. 53Sociālo attiecību pārveidošana pēc Dieva valstības prasībām nav noteikta vienreiz un uz visiem laikiem. Tas ir uzdevums, kas visvairāk ir uzticēts kristīgajai kopienai, kurai tas ir jāizstrādā un jāīsteno ar pārdomu un Evaņģēlijā balstītas darbības palīdzību. Tas ir tas pats Kunga Gars, kas vada Dieva tautu un piepilda universu,63 un kas laiku pa laikam dod iedvesmu jauniem un aktuāliem radošās darbības risinājumiem64 kristiešu kopienai, kas ir iekļauta pasaulē un vēsturē, un tāpēc atvērta dialogam ar visiem labas gribas cilvēkiem, kopīgi meklējot patiesības un brīvības asnus, kas ir izkliedēti plašajā cilvēces laukā.65 Šādas atjaunotnes dinamika sakņojas dabiskā likuma nemainīgajos principos, ko Dievs Radītājs ir ierakstījis katrā Savā radībā (sal. Rom 2,14-15) un eshatoloģiski izgaismojis caur Jēzu Kristu. 54Jēzus Kristus mums atklāj, ka “Dievs ir mīlestība” (1Jņ 4,8) un māca, ka “cilvēciskās pilnības un tātad, pasaules pārveidošanas likums, ir jaunais mīlestības bauslis. Šādā veidā Viņš iedrošina tos, kas tic dievišķajai mīlestībai, ka mīlestības ceļš ir atvērts visiem cilvēkiem un ka spēki, kas tiek tērēti universālās brālības īstenošanai, nav veltīgi”.66 Šādam likumam ir jākļūst par mērauklu un galējo regulu visām darbībām, kurās izpaužas cilvēku attiecības. Īsumā, tas ir tas pats Dieva, Trīsvienīgās mīlestības noslēpums, kas piešķir pamatu personas nozīmei un vērtībai, tās socialitātei un darbībai pasaulē saskaņā ar to, kas cilvēcei ir atklāts caur Jēzu Kristu, Viņa Garā. 55Pasaules pārveidošana ir būtiska prasība arī mūsdienās. Lai to spētu apmierināt, Baznīcas sociālā mācība vēlas sniegt atbildes uz jautājumiem, ko uzdod laiku zīmes. Tā norāda galvenokārt uz savstarpējas mīlestības nepieciešamību starp cilvēkiem kā visspēcīgāko pārmaiņu līdzekli personīgajā un sociālajā līmenī. Patiešām, savstarpēja mīlestība, daloties Dieva bezgalīgajā mīlestībā, ir patiesais – vēsturiskais un transcendentais cilvēces mērķis. Tāpēc “šīszemes progresam, lai arī to ir nepieciešams rūpīgi atšķirt no Kristus valstības attīstības, ir liela nozīme Dieva valstībā, jo tas var veicināt labāku cilvēciskās sabiedrības kārtību”.67 c) Jaunas debesis un jauna zeme 56Dieva apsolījums un Jēzus Kristus augšāmcelšanās kristiešos raisa pamatotu cerību, ka visiem cilvēkiem ir sagatavots jauns un mūžīgs mājoklis zemē, kurā mājo taisnība (sal. 2 Kor 5,1-2; 2 Pēt 3,13): “Kad nāve būs uzvarēta un Dieva bērni būs augšāmcelti Kristū, tad viss, kas bija nespēcīgs un iznīkstošs, iegūs nemirstību; un tā kā paliks mīlestība un tās darbi, visa Dieva radība tiks atbrīvota no godkāres verdzības”.68 Šai cerībai ir nevis jāvājina, bet jāveicina rūpes par darbu pašreizējā realitātē. 57Tādi labumi, kā cilvēka cieņa, brālība un brīvība, visi zemes un cilvēku darba augļi, kas uz zemes ir izplatīti Kunga Garā un saskaņā ar viņa priekšrakstiem, kas ir attīrīti no katra traipa, apgaismoti un pārveidoti, pieder patiesības un dzīvības, svētuma un žēlastības, taisnības, mīlestības un miera Valstībai, ko Kristus nodos atpakaļ Tēvam un kurā mēs to visu atradīsim. Tad visiem, savā cēlajā patiesībā no jauna atskanēs Kristus vārdi: “Nāciet jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas! Jo es biju izsalcis, un jūs mani paēdinājāt; es biju izslāpis, un jūs man devāt dzert; es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt; es biju kails, un jūs mani apģērbāt; es biju slims, un jūs mani apmeklējāt; es biju cietumā, un jūs atnācāt pie manis… ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši” (Mt 25,34-36.40). 58Cilvēciskās personas īstenošanās piepildījums Kristū pateicoties Svētā Gara dāvanai, nobriest vēsturē un to nosaka personas attiecības ar citām personām. Šīs attiecības, savukārt, sasniedz savu piepildījumu, pateicoties cilvēka centieniem darīt labāku šo pasauli – tādu, kas aizvien vairāk atbilst taisnībai un mieram. Cilvēka darbošanās vēsturē ir nozīmīga pati par sevi un tā ir efektīva Valstības galējai nodibināšanai, arī ja tā ir Dieva dāvana, pilnīgi transcendenta. Šāda darbošanās, kad tiek ievērota laicīgo realitāšu objektīvā kārtība, un ko apgaismo taisnība un tuvākmīlestība, kļūst par instrumentu, ar ko aizvien pilnīgāk īstenot taisnību un mieru, un jau tagadnē anticipēt apsolīto Valstību. Cenšoties līdzināties Kristum Pestītājam, cilvēks tiek uztverts kā Dieva gribēta, pirms mūžiem izvēlēta radība, kas ir aicināta uz žēlastību un godību visā tā noslēpuma pilnībā, kura dalībniece tā ir kļuvusi Jēzū Kristū.69 Līdzināšanās Kristum un Viņa Vaiga kontemplācija70 kristietī ielej neapslāpējamu vēlmi jau šajā pasaulē cilvēcisko attiecību plānā anticipēt to, kas kļūs par īstenību mūžībā; To var panākt paēdinot, dodot dzert, apģērbjot, dāvājot patvērumu, apkopjot, pieņemot un esot kopā ar Kungu, kas klauvē pie mūsu durvīm (sal. Mt 25,35-37). d) Marija un Viņas “fiat” Dieva mīlestības plānam 59Izraeļa taisnīgo cerības mantiniece un pirmā starp Jēzus Kristus mācekļiem ir Marija, Viņa Māte. Sakot “fiat” Dieva mīlestības plānam (sal. Lk 1,38), Viņa visas cilvēces vārdā pieņem vēsturē Tēva sūtīto cilvēku Pestītāju: dziesmā “Magnificat” Marija sludina Pestīšanas noslēpuma adventu, “nabadzīgo Mesijas” atnākšanu (sal. Is 11,4; 61,1). Derības Dievs, par kuru garam gavilējot dzied Nācaretes Jaunava, ir Tas, kas nogrūž no troņiem varenos un paaugstina pazemīgos, pilda labumiem izsalkušos un bagātos atstāj tukšā, izklīdina lepnos un ir žēlsirdīgs pret tiem, kas Viņa bīstas (sal. Lk 1,50-53). Smeļoties no Marijas sirds, no Viņas ticības dziļumiem, kas izteikti “Magnificat” vārdos, Kristus mācekļi tiek aicināti nemitīgi atjaunot sevī “apziņu, ka nav iespējams nošķirt patiesību par Dievu, kas glābj, par Dievu, kas ir katra paaugstinājuma avots, no Viņa mīlestības izpausmes pret nabadzīgajiem un pazemīgajiem, par kuru tiek dziedāts Magnificat un kas vēlāk savu izpausmi rod Jēzus vārdos un darbos”.71 Marija, būdama pilnīgi atkarīga no Dieva un savā ticības spēkā visa tiecoties uz Viņu, “ir vispilnīgākā brīvības, cilvēces un universa atbrīvošanas ikona”.72 1 Sal. JĀNIS PĀVILS II, Ap. vēst. Novo millennio ineunte, 1: AAS 93 (2001) 266.
|
|
||||||||||
|
 |
|||||||||
|
 |
|||||||||
|
 |
|||||||||
|
 |
